Šis izlaidums man bija īpašs. Ne tikai tāpēc, ka tas bija mans pirmais 9. klases izlaidums, bet tāpēc, ka šie jaunieši manā dzīvē ienāca pirms pieciem gadiem - mazi, bikli, dažreiz apjukuši, bet ar lielām sirdīm. Un mēs augām kopā.
Es “savējiem” vienmēr teicu: “Te es jums esmu otrā mamma,” jo viņi pirmdienās atbrauca uz skolu un palika līdz piektdienai. Un jā, otrajai mammai tiešām jāzina viss - arī tas, ko labāk nezinātu. Mūsu slepenā vienošanās bija, ka man jāzina blēņu orģinālversija! Un tā arī bija. Bija lietas, ko viņi stāstīja tikai man. Bija sarunas zem četrām acīm. Un kā jau visās ģimenēs bija brīži, kad gāja visādi - bet mēs vienmēr, agrāk vai vēlāk, atradām kopsaucēju. Es viņiem mācīju, ka dotais vārds ir jātur, un centos to rādīt ar savu piemēru.
Ir sanācis, ka šodienas devītie bija arī mana pulciņa “Garšu pasaule” dalībnieki. Tāpēc kā ceļa maizi dāvināju mūsu, piecu gadu garumā veidotu recepšu rokas grāmatu. Receptes, kuras gatavojām - ar fotogrāfijām, galda kultūras pamatiem, mūsu viesiem, mūsu kopā būšanu, kopīgajiem ēdieniem, eksperimentiem, smiekliem un garšu izaicinājumiem, jo bija produkti, ēdieni, kurus baudījāt pirmo reizi. Grāmatas beigās ir piecas tukšas lapas, tā nav kļūda, tas ir lai turpinātu rakstīt savas receptes vai veidotu savus pierakstus…..
Es zināju, ka uz jums var paļauties, ja tas bija nepieciešams. Kā kolosāls piemērs bija mūsu fantastiskā ekskursija uz Rīgu, kad es apjuku un domāju, ka mēs neizpildīsim ieplānotos pasākumus! Ar jūsu iniciatīvu un atbalstu viss izdevās ar uzviju! Paldies!
Mums bija gan blēņas, gan kopīgas uzvaras konkursos, gan brīži, kad vajadzēja dziļi ievilkt elpu un turpināt. Bet tieši tas padara šo darbu dzīvu.
Lepojos ar jums! No sirds!
Par jūsu izturību, drosmi, izaugsmi! Par to, ka ļāvāt man būt daļai no jūsu dzīves.
Lai jūsu ceļš ir gaismas pilns. Un lai vienmēr pietiek spēka turēt doto vārdu!